Saldumu līnija

Nedaudz par pēcpusdienas tēju jeb "Five o'clock tea" 20.gs. 30.gadu Latvijā.

Pēcpusdienas kafijas vai tējas stunda bija patīkams atpūtas bridis vienmēr steidzīgās ikdienas gaitās aizņemtai namamātei. Bet ne katra namamāte varēja atļauties sev ikdienā šādus patīkamus atpūtas brīžus, taču vismaz sestdienas un svētdienas pēcpusdienas bija jāiekārto tā, lai visa ģimene varētu salasīties kopā, aizmirstot uz brīdi savu ikdienas darba drudzi un pie glīti klāta kafijas un tējas galda, patīkamā vakara krēslā, omulīgi patērzēt, apmainīties iespaidiem, pārdzīvojumiem, lai pēc tam ar jauniem ierosinājumiem, spēkiem ķertos pie atlikušiem vakara darbiem. Šajā laikā namamāte arī labprāt uzņēma mīļus draugus un labus paziņas. Pēcpusdienas tējas un kafijas stundai nebija jāpiedod oficiāla auksta, svinīga nokrāsa, tā bija miermīlīga, uz jautru, omulīgu tērzēšanu un domu apmaiņu rosinoša stunda ar patīkamu, mājīgu noskaņu. Taču tējas pēcpusdienas vienmēr bija raksturīgas ar saviem nerakstītajiem likumiem, kurus bija vēlams ievērot, gan attiecinot to uz galda noformējumu, traukiem un uzkodām. Liela ietekme šajā nesteidzīgajā pēcpusdienas tradīcijā bija rietumu valstīm – Lielbritānijai un Francijai. Pēc angļu tradīcijas pēcpusdienas tēja tika piedāvāta starp plkst. 15 un 17, starpkaru perioda Latvijā pēc jaunākās modes pat līdz 21niem. To pasniedza kopā ar nelielām uzkodām: sviestmaizītēm, saldumiem. Tējas laiks nebija vienkārša tējas un uzkodu pagatavošana - tas bija laiks, kad pēc labākajām tradīcijām ievēroja pieklājības normas un uzvedību. 

Bija pieņemts, ka tējas vakarā cienā ar portvīnu, madeiru, konjaku, bet par sliktu toni uzskatīja cienāšanu ar liķieri. 

Parīzē tējas pēcpusdienās saldumus sāka piedāvāt maz. Tur vairs nepazina milzīgās putu krējuma tortes, kas bija smagas gremošanai, un kas jau tā pilnīgās dāmas padarīja vēl pilnīgākas. Radās speciālas tējas kūkas: sausas, sālītās, angļu keksi un beidzot ļoti liela un raiba sendviču, jeb miniatūru sviestmaižu izvēle ar aknu pastēti, tomātiem, kaviāru, lasi, langouste, omāru, sakņu majonēzi, austerēm, artišoka mīkstumu, ar zaķa vai teļa cepeti. Ja Rīgas nama mātes gribēja būt modernas, tad pat tā laika sieviešu periodiskie izdevumi ieteica atmest tortes, bet viņu vietā ieviest sendvičus.

Pēcpusdienas tēja tika ieturēta arī restorānos un augstākās sabiedrības aprindās. Ļoti bieži oficiāla pēcpusdienas tēja tika rīkota Preses namā, Virsnieku klubā ar garnizona draudzes dāmu komitejas līdzdalību, Aizsargu vidū ar tautisku bufeti un dejām, pie Vadoņa, pieņemot pie sevis dažādas amatpersonas, un tā vēl var turpināt. 

Pieminot restorānus, piemēram, restorānu ”Alhambra” five o'clock apmeklēja diezgan dažāda publika. Tās starpā diplomāti un pārējais sabiedrības krējums. Biežāk tika redzēti ebreju lieltirgotāji un bagātnieki. Sastopama bija arī mazāk turīga publika. Kopiespaids tomēr bijis diezgan elegants. Daudzām dāmām tā bija iespēja padižoties - dāmas visas cepurītēs, daudzām skaistas krossa „slotiņas", vairāku tūkstošu vērtībā, lapsas, skaisti kažoki, no kuriem tās nešķīrās, neskatoties uz karstumu zālē, lai tikai varētu tos demonstrēt.